Sociālo mediju ietekme 2011. gada protestos Ēģiptē, Tunisijā un Lībijā
Gads iet uz beigām, atskatoties uz notikumiem pasaules politiskajā arēnā var secināt, ka tas bijis visaktīvākais pēdējā dekādē. Šī gada laikā Arābu valstīs (Ēģiptē, Tunisijā un Lībijā) ar protestu palīdzību notika pāreja uz demokrātiju. Visai nozīmīgu lomu šajos protestos nospēlēja sociālie mediji, kā Twitter, Facebook un YouTube.
Protesti Ēģiptē
Ēģiptē 25. janvārī ar sociālā tīkla Twitter palīdzību tika noorganizēti protesti. Toreiz par populāru haštagu (hashtag) bija kļuvis #jan25. Savukārt video glabātuvē YouTube jauna aktīviste Asma Mahfouz ievietoja video, kurā aicināja ēģiptiešus piedalīties protestos.
Lai piedalītos šajos protestos, vairāk nekā 70 000 ēģiptiešu piereģistrējās sociālajā tīklā Facebook. Par godu Kaledam Saidam (Khaled Said) tika izveidota slepena Facebook lapa, kuru uzturēja cilvēktiesību aizstāvji. Tā kļuva par diskusiju paneli ēģiptiešiem, kuri piedalījās protesta akcijās. Janvārī lapai jau bija 440 000 lietotāju, savukārt šobrīd to ir vairāk par 1.8 miljoniem.
Lielākā daļa interneta portālu, katru rakstu un attēlu ļauj brīvi komentēt ikvienam interneta lietotājam. To var darīt anonīmi, jo nav nepieciešama autorizācija. Nenoliedzami ir izņēmumi, diemžēl to ir gaužam maz. Lasot Latvijas lielāko interneta ziņu portālu komentāru nonāku pie secinājuma, ka šīs vietnes apmeklē bērnudārza bērni. Rupji izsakoties, praktiski visi komentāri ir draza un muļķības. Pa retam parpalu kaudzē pazib arī kāds vērtīgs un argumentēti pamatots viedoklis, kuru ir interesanti lasīt un ar tā autoru veidot saturisku diskusiju. Taču pat centieni to darīt ir lieki, jo diskusiju apraks kārtējie bezvērtīgie – muļķību komentāri. Zemāk piedāvāju dažus piemērus.
šis puisis arī jāpieraksta blociņā. Saraksts sāk kļūt pagarš.
Tas blondais resnais sievišķis bildēs atgādina vienu Liepājas Maximas kasieri.
Kas notiek? Mētā cilvēkus kā lupatas. Interesanti, kurš būs perfektais kandidāts, smieklīgi vienkārši.
Man nav skaidrs šo bezvērtīgo komentāru autoru mērķis. Iespējams tas ir veids, kā parādīt apkārtējiem savu asprātības līmeni. Taču tas vairāk izskatās pēc viņu stulbuma līmeņa izrādīšanas. Cits iemesls šādai rīcībai varētu būt nespēja vai nevēlēšanās noformulēt konkrētu viedokli par uzrakstīto tēmu. Tai pat laikā ir vēlme pateikt vismaz kaut ko. Tā teikt atzīmēties sarakstā ar nosaukumu: „Es kaut ko pateicu”.
Vel visai interesanti ir, kā šie komentētāji atrod laiku, lai uzrakstītu bezjēdzīgas teksta rindas? Vienmēr, taču pastāv iespēja savu laiku izmantot lietderīgāk, jo īpaši šajā gadījumā. Protams, es negribētu skaitīt vai vērtēt katra dārgo laiku, taču šie komentāri ietekmē ne vien mani, bet arī citus lasītājus. Tos, kuri vēlas izteikt savu argumentēti pamatoto viedokli un veidot saturisku diskusiju. Šāda mēģinājuma sekas, esmu aprakstījis augstāk. Pastāv arī iespēja diskutēt par šo tematu diskusiju paneļos jeb forumos, blogos un citās interneta platformās, kuras ļauj izteikt savu viedokli un lasīt citas kvalitatīvas domas. Tai pat laikā šādos gadījumos zūd sasaiste ar rakstu.
Pastāv arī cita šīs problēmas sakne – anonimitāte. Manuprāt, ja komentēšanas iespēja būtu vairāk personīga, piemēram, lai komentētu būtu nepieciešams autorizēties ar savu sociālā tīkla kontu, tad saturīgāku komentāru būtu krietni vairāk. Iespējams, pat tā saucamie bezjēdzīgie komentāri pazustu no interneta portāliem.
Vēl visai interesanta ir portālu cīņa ar aizkarošu komentāru rakstītajiem. Bijuši gadījumi, kuros portāla administrācija anonīmā komentētāja IP adresi nodeva varas iestādēm, lai uzliktu naudas sodu vai, kā savādāk sodītu par aizkarošo komentāru. Šeit tad īsti būtu jājautā, cik anonīmi patiesībā ir šie komentāri?
Savukārt visai interesantu risinājumu un labu piemēru ir parādījis žurnāls „Ir”, veidojot savu interneta portālu. Tā, manuprāt, šobrīd ir vienīgā vieta Latvijas interneta vidē, kur var doties un meklēt visai interesantas un kvalitatīvas diskusijas rakstu komentāros. Manuprāt, tas ir izdevies tāpēc, ka komentāri nav anonīmi, bet var redzēt, ka tiek diskutēts ar cilvēkiem, kuriem ir savs konkrēts viedoklis. Man šķiet, ka šo pieredzi varētu izmantot, kā esošie ziņu portāli, tā arī jaunie projekti, ja nu pēkšņi, kāds parādās.
Lasītāji, ko jūsuprāt vajadzētu darīt, lai komentāri zem rakstiem interneta vidē kļūtu kvalitatīvāki ?
Prezentācijas ir veids, kā iepazīstināt klātesošos ar savu produktu, pētījumiem un uzskatiem. Tas var būt par kādu konkrētu nozari vai vispārīgs temata apskats. Taču neatkarīgi no mūsu prezentācijas mērķa un uzdevumiem vissvarīgākais ir, lai skatītājiem būtu interesanti, viņi prezentācijas laikā domātu par prezentējamo tematu un gūtu jaunas zināšanas vai papildinātu un nostiprinātu jau esošās.
Man, kā skolēnam diezgan bieži nākas saskarties ar prezentāciju veidošanu un citu skolēnu, skolotāju veidotu prezentāciju apskati. Diemžēl, man nav izdevies būt kādā konferencē vai seminārā, kur parasti pēc atsauksmēm prezentācijas ir aizraujošas un piesaistošas. Tāpēc man jāatzīst, ka līdz šodienai esmu redzējis tikai dažas, uz rokas pirkstiem saskaitāmas, manuprāt, efektīvas prezentācijas.
Laika gaitā vērojot daudzās neinteresantās prezentācijas, nonācu pie secinājuma, ka kļūdas bieži vien atkārtojas. Daudzi prezentāciju autori, pat kāpj uz viena un tā paša grābekļa vairakkārt. Iespējams, ka visam pamatā ir slinkums vai nevēlēšanās labot savas kļūdas. Dažos gadījumos pat vienkārši tās atzīt.
Šajā rakstā ir apkopotas tās prezentāciju veidošanas kļūdas, kuras redzu visbiežāk. Piedāvāju savu risinājumu, kā šīs kļūdas labot un no tām izvairīties.
1. Liels teksta daudzums slaidā.
Visbiežāk pieļautā kļūda prezentāciju veidošanā ir liels teksta daudzums slaidā. Jāsaprot, ka prezentācija nav romāns. Manuprāt, daudzi skatītāji ieraugot prezentācijā garus teksta paragrāfus automātiski zaudē interesi. Tas liek viņiem noprast, ka jūs neesat sagatavojies un iespējams neko nezināt par stāstāmo tematu. Tieši tāpēc skatītāju uzticība jums zūd.
Lai to izlabotu: konspektējiet, izmantojiet aizzīmēto vai numurēto sarakstu. Slaidā uzrakstiet tikai galvenos pieturas punktus, kuri virzīs jūsu runu. Vēl viens padoms. Ja jūs atrodat informāciju internetā, kas gandrīz vienmēr tā arī ir, tad izlasiet to un nokopējiet teikumus, kuri uzsver galveno domu.
Garos teksta gabalus skatītāji var izlasīt arī paši, ja vien tie nav ņemti no kādas viena eksemplārā citiem nepieejamas grāmatas. Lielāka varbūtība ir tā, ka raksts ir pieejams internetā, ko skatītāji paši var izlasīt, taču, lai viņiem to nedarīt izkonspektējiet to un pastāstiet.
2. Neestētisks un neatbilstošs prezentācijas dizains
Dizains prezentācijā spēlē svarīgu lomu, uzreiz pēc sniegtās informācijas, tāpēc tam jāpievērš pastiprināta uzmanība. Bieži vien, lielākajā daļā gadījumu, cilvēki izmanto prezentācijas lietotnes sagatavotos dizainus. Nenoliedzami, ka iebūvēto dizainu izmantošana nav nekas slikts. Taču nereti rodas situācija, kad kādam no prezentētājiem ir izmantota tā pati veidne, kas jums. Tāpēc, manuprāt, svarīgi veidot savu dizainu. Tas padara prezentāciju unikālu un, iespējams, piesaistošāku nekā tās, kurās tiek lietoti prezentāciju lietotnes piedāvātie dizaini. Taču var arī nesākt veidot prezentācijas dizainu no nulles, bet gan pielāgot programmas piedāvāto dizainu savām vēlmēm un vajadzībām. Jāatzīmē, ka krāsas dizainā spēj raisīt skatītājos jums vēlamās emocijas un jums vēlamu informācijas uztveri. Nozari, kura pēta krāsu mijiedarbību ar cilvēka emocijām sauc par krāsu psiholoģiju. Papētiet šo tematu un atklāsiet daudz ko jaunu, kas jums iespējams palīdzēs turpmāk veidojot citus komunikācijas produktus.
Atgriežoties pie prezentāciju dizaina. Visbiežāk pieļautā kļūda prezentāciju dizaina veidošanā ir neharmonisku krāsu un formu (burtu fonta) lietojums. Teorētiski slaida dizains sastāv no trīs daļām: krāsām, fonta un efektiem.
Krāsas
Izvēloties dizaina krāsas ņemiet vērā, lai tās saskanētu savā starpā. Izmantojiet pretkrāsas un izvairieties no spilgtu krāsu lietojuma. Krāsu izvēlē izmantojiet krāsu shēmas un krāsu apli. Novērtējiet pielietotās krāsas. Apskatieties prezentāciju no attāluma, lai krāsas netraucētu uztvert saturu. Palūdziet ģimenes locekļus novērtēt prezentācijā izmantotās krāsās, ieklausieties viņu viedoklī.
Fonts
Viena no pamanāmākajām prezentācijas dizaina kļūdām ir nelatviska fonta izvēle. Tas ir tāds fonts, kurš neatbalsta latviešu valodā lietotās garumzīmes un mīkstinājumus. Tāpēc vislabāk izvēlēties populārākos fontus. Tie ir Arial, Verdena, Times New Roman un arī daži citi. Šajos fontos teksts būs vieglāk salasāms salīdzinājumā ar citiem. Ieteicams prezentācijā nelietot vairāk kā trīs dažādus fontus, taču vislabāk vienu. Vēl viens svarīgs aspekts prezentācijas dizaina fontā ir burtu izmērs. Nelietojiet maza izmēra burtus, taču nepāršaujiet pār strīpu. Manuprāt, 44 punkti virsrakstam un 32-36 punkti saturam ir optimālākais variants. Pēc fontu izvēles novērtējiet, vai teksts būs salasāms arī tālākajās rindās sēdošajiem skatītājiem.
Efekti
Pēdējais prezentācijas dizaina izstrādes solis ir efektu izvēle. Šobrīd prezentāciju lietotnes piedāvā plašu efektu izvēli. Šajā solī, gluži tāpat, kā pie fontu izvēles nepārblīvējiet prezentāciju ar vairāku efektu lietojumu. Es ieteiktu izmantot divus līdz, maksimums trīs dažādas efektus. Vienu tekstam, otru attēliem un trešo tabulām un diagrammām.
3. Attēlu trūkums
Daudzas prezentācijas ir sausas, jo tām trūkst attēlu, kuri palīdzētu vizualizēt domu un to uztvert. Jāatceras, ka attēls pasaka vairāk nekā simtiem vārdu. Lietojiet kvalitatīvas fotogrāfijas. Izvairieties no klipkopu izmantošanas, jo tās, visdrīzāk jau ir kaut kur redzētas. Pie tam, manā skatījumā, tās ir bērnišķīgas un nav domātas nopietnai publikai. Nenoliedzami, ja tās nepieciešams izmantot, tad lietojiet.
Bieži vien no prezentētājiem es dzirdu: „Ai, internetā nebija bilžu” Tas drīzāk skan pēc: „Ai, es neprotu meklēt bildes internetā” Šobrīd internetā ir atrodamas fotogrāfijas praktiski jebkuram tematam, ja vienīgi, tas ir kaut kas pavisam personīgs un specifisks. Lielākā kļūda ir tajā, ka attēlu meklēšanai meklētājprogrammā tiek lietoti latviski atslēgvārdi. Izmēģiniet krievu vai labāk angļu valodas atslēgvārdus. Nepieciešamības gadījumā lietojiet vārdnīcu, lai atslēgvārdus pārtulkotu. Vēl efektīvi meklēt attēlus bezmaksas foto bankās, kā, piemēram, „Stock xchng” vai arī Izmēģiniet foto attēlu glabātuvi Flickr. Tikai meklējot šajā adresē atzīmējiet, ka vēlaties redzēt tikai tos attēlus, kuri ir licenzēti zem Creative Commons (Only search within Creative Commons-licensed content). Šis izvēles punkts atrodams paplašinātajā meklēšanā (Advanced search) Tas ļaus jums atrast attēlus, kurus var brīvi lejupielādēt un izmantot prezentācijā.
4. Entuziasma trūkums
Dažiem prezentētājiem trūkst intereses un entuziasma par stāstāmo tematu. Viņi iznāk auditorijas priekšā pasaka kaut ko un aiziet. Savukārt auditorijai tas ir lielisks brīdis, lai nosnaustos. Ja jums nebūs intereses par tematu, tad tāda neradīsies arī pārējiem. Varbūt vienīgi kāds šīs tēmas eksperts meklēs kļūdas prezentācijā, lai pēc tam jūs pakaitinātu.
Esiet interesēts tajā par ko prezentējat. Ja gadījumā temats ir uzspiests, nevis izvēlēts pēc sirds patikas. Tāds, kurš jums šķiet pavisam neinteresants. Mēģiniet tajā atrast jūsuprāt praktiskas un aizraujošas detaļas. Tas ne vien aizraus jūs pašus, bet arī noteikti interesēs skatītājus.
Šādā veidā prezentācija kļūs ne vien interesanta un aizraujoša, bet arī praktiska. Pie tam jūs būsiet iemācījies, kaut ko jaunu un, iespējams, iemācīsiet citus. Savukārt, ja gadījumā jums neizdodas atrast jums interesantas detaļas kādā tematā, tad apmainiet to pret citu. Vai arī pajautājiet skolotājam, kas šajā tematā ir tas interesantākais, kas jūs un citus varētu ieinteresēt.
5. Prezentācija nav lasāma, tā ir stāstāma
Liela daļa skolēnu savas prezentācijas nevis stāsta, bet gan lasa. Tas īpaši muļķīgi izskatās, tad, kad ir pieļauta rakstā pieminētā pirmā kļūda: liels teksta daudzums slaidā. Tad tas izskatās pēc daiļlasītāju konkursa. Līdz ko jūs sākat lasīt savu prezentāciju auditorija saprot, ka jūs par šo tematu pilnīgi neko nezināt. Varbūt tā patiesībā nav, bet rodas tāds iespaids. Prezentācija ir tikai špikeris jums un jūsu runas apkopojums vieglākai izprašanai skatītājiem. Nenoliedzami jūs varat nolasīt kādu rindiņu no prezentācijas slaida, taču ne visu prezentāciju. Slaidā uzrakstiet jūsu runas atskaites punktus un savā runā sekojiet tiem.
Rezumējot varam secināt, ka efektīvas prezentācijas izveidei vienkārši jāvelta mazliet vairāk pūļu un laika. Galvenais laikus labot savas kļūdas un nebaidīties tās atzīt. Galvenie priekšnoteikumi efektīvas un interesantas prezentācijas izveidē: maz teksta, estētisks dizains, kvalitatīvas fotogrāfijas (klipkopām nē!), ieinteresētība un stāstījums.
Noteikti ir daudz citu prezentācijas izveides kļūdu, kuras apzināti esmu izlaidis, taču, ja jums ir kaut kas padomā, uzrakstiet to komentāros.
Zinātniski pētnieciskais darbs, tas ir uzdevums, ar kuru sastopas praktiski ikviens vidusskolēns. Šķiet, ka daudzos skolēnos tā rakstīšana izraisa bailes, jo darbs ir apjomīgs, taču iesākt to rakstīt ir slinkums. Tā vismaz bija manā gadījumā, taču tagad šis posms manā dzīvē ir pārvarēts, bez īpašiem mēģinājumiem darbu attīstīt un virzīt tālāk esmu to uzrakstījis. Kopš tā brīža ir pagājis laiks. Rakstot savu darbu, esmu šo to sapratis. Tas ir jāsāk rakstīt savlaicīgi un pēc noteikta plāna. Tādā veidā var izstrādāt kvalitatīvu darbu, kuru iespējams virzīt arī tālāk. Šajā rakstā apkopju izstrādes posmus, kuriem ir ieteicams sekot, rakstot zinātniski pētniecisko darbu jeb ZPD.
Tēmas, mērķu, hipotēzes, uzdevumu formulēšana
Galvenais uzdevums visā šajā procesā ir formulēt skaidru izvēlētā temata hipotēzi. Nav ieteicams izvēlēties vispārīgu hipotēzi. Tā ir vai nu jāapstiprina vai arī jānoliedz. Man šķiet, ka tieši hipotēzes izvēlē ir viens no sarežģītākajiem procesa uzdevumiem, jo tieši uz hipotēzes pamata tiek balstīts viss darbs. Vairākos darbos, klausoties zinātniski pētnieciskā darba aizstāvēšanas, nācās saskatīt diezgan daudz vispārīgu un pašsaprotamu hipotēžu. Lai vieglāk izprast un izvairītos no vispārīgu un pašsaprotamu hipotēžu veidošanas sniegšu piemēru.
Tā vietā, lai izvirzītu hipotēzi: Gurķi ir labākais ādas kopšanas līdzeklis. Labāk izvirziet šādu: (noteiktas) šķirnes gurķi ir labāks ādas kopšanas līdzeklis, nekā Niveja Barojošs krēms sausai un normālai sejas ādai.
Kā redzams piemērā, tad otrā hipotēze ir daudz precīzāka un konkrētāka. Ja tiks izvirzīta pirmā hipotēze (Gurķi ir labākais ādas kopšanas līdzeklis), tad nāksies vien pārbaudīt visus iespējamos gurķus (gurķu šķirnes) un ādas kopšanas līdzekļus. Nenoliedzami, ka var mēģināt konkretizēt savu hipotēzi ievadā, taču atcerieties, ka aizstāvēšanas laikā skatītāji īsti nezinās jūsu ievada saturu, tāpēc varētu rasties jautājumi par izvirzīto darba hipotēzi.
Nākamais solis ir izvirzīt darba mērķi. Svarīgi atcerēties, ka mērķis var būt tikai viens. Gluži tāpat, kā ar hipotēzi arī darba mērķim jābūt skaidri definētam. Tas ir tas , ko autors ar darba palīdzību vēlas panākt. Jāsaprot, ka hipotēzes apstiprināšana vai noliegšana nevar būt darba galvenais mērķis, tas pieskaitāms pie uzdevumiem, par kuriem runāšu turpinājumā.
Manuprāt, labākais darba mērķa variants ir tāds, kurš nosaka praktiskās daļas uzdevuma izpildi.
Piemēram: Pēc literatūras izpētes izstrādāt bukletu ar (noteiktas) šķirnes gurķu un Niveja Barojošā krēma sausai un normālai sejas ādai salīdzinājumu.
No tā arī izriet, ka praktiskās daļas uzdevums būs izstrādāt jau minēto bukletu. Tādā veidā darba mērķis sasaistās gan ar teorētisko, gan ar praktisko darba daļu.
Pēdējais šīs daļas posms ir noteikt veicamos uzdevumus, lai apstiprinātu vai noliegtu hipotēzi un izpildītu darba mērķi. Tas manā skatījumā ir visvienkāršāk paveicams, jo ar uzdevumu sastādīšanu mēs saskaramies ikdienā.
Ja pieņemsim, ka darbā izvirzītā hipotēze ir: (noteiktas) šķirnes gurķi ir labāks ādas kopšanas līdzeklis, nekā Niveja Barojošs krēms sausai un normālai sejas ādai. Kā arī darba mērķis ir: Pēc literatūras izpētes izstrādāt bukletu ar (noteiktas) šķirnes gurķu un Niveja Barojošā krēma sausai un normālai sejas ādai salīdzinājumu.
Tad var noteikt sekojošus darba uzdevumus:
1. Literatūras izpēte un analīze;
2. Bukleta izstrāde par gurķiem un Niveja krēmu
Pirmais darba posms ir paveikts. Pēc hipotēzes, darba mērķa un uzdevumu noteikšanas iesaku vēlreiz pārskatīt sarakstīto un veikt nepieciešamās korekcijas. Vēlāk noteikti jāpārrunā iepriekšminētais ar darba vadītāju. Tas dos iespēju paskatīties uz izvirzīto hipotēzi, mērķi un uzdevumiem no cita skata punkta, kas man šķiet, ir ļoti svarīgi, izstrādājot zinātniski pētniecisko darbu.
Darba plāna izstrāde
Darba veiksmīgai izstrādei, nepieciešams izstrādes plāns. Tas ir tāpēc, ka darbs ir diezgan apjomīgs un aizņem daudz laika. Tas palīdz kvalitatīva un nesasteigta darba izstrādē. Darba plāna sekmīgai izveidei nepieciešams saprast, kādu un kāda veida informāciju tajā ietvert. Nav nozīmes, cik sīki vai plaši darba plāns ir sastādīts, svarīgi, lai tas palīdz orientēties rakstot zinātniski pētniecisko darbu. Tātad darba plānā var uzskaitīt sekojošas lietas: darbs ar literatūru, pētnieciskās darbības veikšana, darba rakstīšanas laiks, konsultācijas ar skolotājiem, plānotās intervijas. Svarīgi ietvert arī atvilknes jeb pauzes periodu.
Tās ir tikai dažas lietas, kuras pēc maniem uzskatiem ir svarīgi ietvert izstrādājot darba plānu, kas palīdzes organizēt darba veidošanu.
Darbs ar literatūru
Zinātniski pētniecisko darbu nevar uzrakstīt ņemot informāciju no zila gaisa vai arī pēc metodes: „man tā liekas”. Zinātniski pētnieciskajā darbā ietvertajai informācijai ir jābūt pārbaudītai un ņemtai no uzticamiem informācijas avotiem. Manam zinātniski pētnieciskajam darbam bija noteikts, izmantotās literatūras sarakstā ir ne mazāk kā trīs grāmatas. Tas ir tāpēc, ka bieži vien zinātniski pētnieciskajā darba skolēni izmanto vienīgo informācijas avotu – internetu. Taču ar internetu jābūt uzmanīgam, jo tajā atrodamā informācija var būt kļūdaina. Taču nav teikts, ka internetu izmantot nedrīkst, vienkārši pirms pieminēt savā darbā informāciju no interneta lapām ir jāpārliecinās par faktu patiesumu.
Bieži vien ir tā, ka grāmata par kādu specifisku tematu bibliotēkā vispār nav atrodama. Tad es ieteiktu apsvērt iespēju iegādāties kādu ārzemju PDF formāta e-grāmatu. Tas ir tādu, kuru iespējams lasīt datorā, planšetdatoros un e-grāmatu lasītājos.
Svarīgs solis strādājot ar literatūru, kas jāņem vērā, ir tas, ka nevajag pārrakstīt visu pieejamo teoriju par tematu no grāmatām vai interneta. Tas ir tāpēc, ka zinātniski pētnieciskais darbs nav visas informācijas par noteiktu tematu apkopojums. Tam ir jāsniedz ieskats temata teorētiskajā daļā, taču ar darba autora uzskatiem un secinājumiem.
Pētnieciskā darbība
Jebkurš zinātniski pētnieciskais darbs sastāv no divām galvenajām daļām: teorētiskās un praktiskās daļas. Manuprāt, visinteresantākā no šīm abām ir tieši praktiskā daļa. Tas ir tāpēc, ka bieži vien tā ir radoša un vieglāk veicama nekā darba teorijas apkopošana. Veicot darba pētniecisko darbību jeb praktisko darba daļu, ir svarīgi to veikt pamatojoties un ievērojot apkopoto informāciju, kuru jūs uzzinājāt strādājot ar literatūru. Darba praktiskajā daļā paveras plašs iespēju loks. Vienas no populārākajām pētnieciskās darbības metodēm ir eksperiments, anketēšana (tajā jāpiedalās, kā minimums 50 respondentiem), intervija un uzskates materiāla izveide. Taču es uzskatu, ka nevajadzētu aprobežoties tikai ar šīm metodēm. Svarīgi, lai darba praktiskā daļa būtu lietderīga ar citiem interesentiem. Tāpēc es uzskatu, jo radošāka ir darba praktiskā daļa, jo interesantāks kļūst darbs. Tai pat laikā svarīgi atcerēties, ka darba pētnieciskajai darbībai ir jābūt saistītai ar darba teorētisko daļu.
Melnraksta sagatavošana
Pēc darba ar literatūras avotiem un pētnieciskās darbības veikšanas var sākt gatavot darba melnrakstu. Šajā posmā, es uzskatu, ka nav jāpievērš pastiprināta uzmanība pieļautajām gramatiskajām kļūdām, protams, nevajadzētu pieļaut tās speciāli. Svarīgi ir saprast, ka melnraksts ir tāds darba stāvoklis, kurā informācija tiks rediģēta vairākas reizes, jo tikai retais spēj uzrakstīt darbu ar pirmo piegājienu.
Kadrs no filmas “Meitene ar pūķa tetovējumu”
Stīga Lārsona kriminālromāns „Meitene ar pūķa tetovējumu” ir 2009. gada lasītākais darbs Eiropā. Tā ir triloģija, kura daudziem lasītājiem lika uzzināt par izcilu rakstnieku un aizraujošu stāstu, par mūsdienās aktuālu, sabiedrībā plaši iztirzātu tematu – vardarbību pret sievietēm.
Grāmata „Meitene ar pūķa tetovējumu” ir stāsta sākums. Šeit satiekas divi pavisam atšķirīgi cilvēki. Žurnālists, taisnības un taisnīguma cīnītājs Mīkaels Blūmkvists un ģeniālā hakere Līsbete Salandere. Taču abiem ir kaut kas kopīgs, viņi abi cīnās par taisnību. Abus varoņus var dēvēt par taisnības cīnītājiem. Pirmā grāmata tikai palīdz galvenajiem varoņiem atrast vienam otru. Tie abi (Mīkaels un Līsbete) šajā grāmatā iepazīstina lasītājus ar sevi, savām spējām, raksturu un dzīves nostāju. Galvenais grāmatas temats tiek precīzi atklāts un definēts nākamajās divās S. Lārosna grāmatās.
Tas nebūt nenozīmē, ka pirmā triloģijas grāmata ir jāpastumj malā un jāķeras uzreiz klāt nākamajām divām, tās ir „Meitene, kas spēlējās ar uguni” un „Meitene, kas izpostīja sirseņu pūzni”.
Pirmā grāmata, gluži tāpat, ka nākamās divas ir interesanta un aizraujoša. Tā spēj noturēt daudzus zinātkārus lasītājus pie stāsta lappusēm vairākas stundas, ja ne dienas. Stāsta pamatā ir Mīkaela mēģinājumi atrast senas mīklas noslēpumu par Vangeru ģimenes nelaimi – Harrietas Vangeres dīvaino pazušanu.
Šobrīd nepastāv konkrētas definīcijas par to, kas ir datu vizualizācija un, kas ir infografiks. Interesentiem un profesionāļiem par šiem terminiem ir savs viedoklis. Tai pat laikā pastāv dažas iezīmes, kuras atšķir vienu no otra, taču arī tās nevar konkrēti nošķirt šos terminus. Pētot dažādus viedokļus par šiem terminiem esmu izveidojis arī savu definīciju datu vizualizācijai un informācijas grafikam.
Datu vizualizācija ir zinātne par datu grafisku reprezentāciju. Tās mērķis ir lielas statistikas datus parādīt uzskatāmā un vienkāršotā veidā, tā, lai cilvēks informāciju uztvertu daudz ātrāk un veiktu daudz kvalitatīvākus secinājums par pētījumu. Viens no plašāk izmantojamākajām un tāpēc arī pazīstamākajiem datu vizualizācijām ir diagrammas. Izšķir vairākus diagrammu veidus. Piemēram, līniju, stabiņu, joslu, laukuma, apļa un cita veida diagrammas, kā arī piktogrammas.
Informācijas grafiki jeb infografiki ir datu vizualizācijas paveids, kurš sastāv no vienas vai vairākām, iespējams, dažāda veida datu vizualizācijām. Taču tām ir pievienots teksts un grafiskie elementi. Manuprāt, infografika mērķis ir izskaidrot parādības , notikumus un procesu darbību balstoties uz datu vizualizācijām.
Manuprāt galvenā atšķirība starp šiem terminiem ir tajā, ka tiem ir savādāks mērķis. Proti, datu vizualizācijas parāda pētījuma statistiku un secinājumus atstāj skatītāja ziņā, savukārt informācijas grafikos ir jau veikti secinājumi un uz kuriem balstoties skatītājs var veikt arī savus secinājumus par attēloto tematu. Manuprāt, infografiki ir daudz interesantāki un vizuāli pievilcīgāki nekā datu vizualizācijas. Visdrīzāk, tāpēc, ka parasti tie grafiskā ziņā ir daudz košāki un pilnīgāki.
Šajā rakstā tika apkopoti daži infografiki.
1. Notikumi Japānas atomelektrostacijā – Fukušima
Citi šī autora infografiki pieejami šeit
2. Facebook demogrāfija
3. Inflācijas ietekme uz taviem ienākumiem, ieguldījumiem un noguldījumiem
4. Vēja enerģija Eiropā
5. Vēzis – globālais slepkava
Latvijā kopā 2009./2010. mācību gadā bija 962 vispārizglītojošās mācību iestādes (kopā ar profesionālajām izglītības iestādēm). Šie dati liecina, ka Latvijā ir nepieciešama kvalitatīva un augstvērtīga vidējā izglītība. Tāpēc, ka visu šo skolu skolēni agrāk vai vēlāk ar iepriekš iegūtām zināšanām veidos savu nākotni, ja tas notiks Latvijā, tad var droši apgalvot, ka tā būs arī Latvijas nākotne.
Šobrīd es mācos vidusskolas posmā, tātad esmu daļa no šīs izglītības sistēmas. Jo vairāk mācos mācību vielu, jo vairāk sāku šaubīties par iegūto zināšanu vēlāku pielietojumu nākotnē. Tas ir viens no maniem un domāju arī dažu citu skolēnu mācīšanās demotivātoriem.
Mācību vielas kvantitāte vai kvalitāte ?
Manuprāt, skolās nepieciešama kvalitatīva nevis kvantitatīva mācību viela. Pēc maniem novērojumiem šobrīd vidusskolā, skolēniem tiek mācīts daudz, taču stundu skaits vienai mācību vielas tematiem ir par maz. Rodas sajūta, ka skolotāji skolēniem grūž maksimāli daudz informācijas, minimālā laika periodā uz cerību, ka visi skolēni šo informāciju paspēs apstrādāt. Taču cilvēki ir dažādi, ja vienam informācijas apstrādes process aizņem desmit minūtes, tad citiem tās var būt vairākas stundas, vai pat iespējams dienas. Tai pat laikā sanāk tā, ka šo informāciju ne visi var saprast, jo mācību stundas laiks ir ierobežots. Nenoliedzami, ka pastāv arī konsultācijas, taču nav garantiju, ka skolēns arī tad spēs saprast mācību stundas vielu, jo konsultācija praktiski ir vēl viena mācību stunda.
Mācāmies vai tikai gatavojamies eksāmenam ?
Bieži vien no skolotāju viedokļiem nonāku pie secinājuma, ka skola ir nevis, lai mācītos un gūtu sev kādu pozitīvu labumu no sniegtās informācijas, bet tikai kā gatavošanās eksāmenam. Tas ir tādā nozīmē, ka daudzi skolotāji spēj atsijāt nepieciešamo informāciju eksāmeniem un principā pārējo var izmest ārā, tāpēc, ka to eksāmenā neprasīs. Šāda attieksme liek arī saprast, ka viss, kas tiek mācīts, tiek mācīts tikai eksāmenam, nevis vēlākam zināšanu pielietojumam dzīvē.
Par papildrīkiem kontroldarbos un eksāmenā
Šobrīd kontroldarbos un eksāmenā ir aizliegts izmantot papildrīkus, piemēram kalkulatoru matemātikā. Tai pat laikā, reālajā dzīvē darba devējām būs svarīgs tikai gala rezultāts, nevis veids un metodes, kā tu sasniegsi. Runa nav tikai par kalkulatoru, bet arī par citiem palīgmateriāliem, kuri palīdzētu uzdevumu risināšanā. Nenoliedzami, ka svarīgi ir arī laba atmiņa, taču uztraukums, jo īpaši brīdi pirms eksāmena var visu sajaukt. Tai pat laikā es uzskatu, ka ir citas metodes, kā trenēt atmiņu, ja vien tas ir iemesls, kāpēc kontroldarbos un eksāmenā nedrīkst izmantot papildus rīkus vai papildmateriālu.
Kopsavilkums
Latvijas izglītības sistēma ir salīdzinoši kvalitatīva, taču, kā jau visam mūsdienu pasaulē, arī izglītības sistēmai nepieciešami uzlabojumi, kuri pielāgotu to mūsdienu modernajai pasaulei, kura attīstās nenormāli ātri. Tai pat laikā rodas jautājums, ko tieši un kā uzlabot ? Atbildes uz šo jautājumu būtu jādod pašiem skolēniem un darba devējiem.
Raksts tapis raidījuma intelektuālā apokalipse iespaidā.
